Pēc Dells Army Ducks apmeklējuma es šķirstīju katalogu, meklējot vietu, kurp varētu aiziet. Māsa uz to brīdi jau bija kaut kā izpumpējusies un bez entuziasma uztvēra manus pūliņus atrast jaunu izklaidi. Beigu beigās es nolēmu, ka mums jādodas 40 minūšu izbraucienā pa tūristu dzelzceļu Riverside & Great Northern Railway, jo man patīk tvaika lokomotīves un tamlīdzīgas lietas. Pirms tam vēl bija brīvs laiks, un mēs aizgājām pašaudīties peintbola šautuvē. Dārgi un nekāda kaifa, lūk arī viss, ko varu pateikt.
Bet dzelzceļš izrādījās tāds kā rotaļu, kā no pastkartītes. Vagoniņi maziņi, sliedes vispār knapi 30 centimetru platumā, iet taisni un tikai vienā virzienā. Toties pa ceļam trāpās tilts un skaisti nošķeltas pakalnu malas, kas atgādina kārtaino pīrāgu.
Krustojums. Uzraksts zem semafora vēsta: “Apstājies. Paskaties. Ieklausies.”
Dienesta ēkās pie dzelzceļa iekārtojies muzejs-veikals. Jāsaka, ka brauciens maksā 10$ – pēc Amerikas mērauklas tas nav daudz. Lieta tāda, ka organizācija, kurai pieder dzelzceļš – ir bezpeļņas entuziastu kooperatīvs, kurā ir vairāk nekā 150 cilvēku. Amerikā tādus cilvēkus sauc par “hobbyist” (gandrīz kā hobits), un dažreiz viņu hobijs pārņem viņus uz visu mūžu, aprījot gigantisku daudzumu resursu.
Garāža dīzeļlokomotīvēm
Kā jau minēju, ASV ir daudz visādu asociāciju un interešu biedrību, piekam nodokļus tās nemaksā, un tas saucas “non-profit saskaņā ar 501(C)(3) pantu”. Daži cilvēki pārvērš savu hobiju par profesionālu nodarbošanos un gūst tajā ievērojamus panākumus. Piemēram, viens no Microsoft izstrādātājiem, kurš pat ir izdevis grāmatas par programmēšanu, kļuva par autosportistu.
Impozants konduktors
Sākotnēji dzelzceļš bija paredzēts tehnoloģiju demonstrēšanai komerciālai dzelzceļa firmai, bet pēc tās bankrota 80. gados to izpirka dzelzceļa fani. Grūtības sagādāja dīzeļlokomotīvju atrašana, kuru tajā brīdī iecirknī vairs nebija. 1990. gadā biedrība atklāja līniju apmeklētāju pārvadāšanai turp un atpakaļ.
Māsa dzelzceļu nenovērtēja
Šis dzelzceļš nav vienkārši viltota izklaide, kas mākslīgi radīta tūristiem, kāds ir, teiksim, tas pats Medieval Times. Dzelzceļš kādreiz bija īsts – un tajā ir visi tie paši tehniskie pribambasi, kas tā lielajiem brāļiem.
Gulšņi un vagoni
Un noteikumi uz tā tika ievēroti tāpat kā uz parastajiem dzelzceļiem, un zīmes tika rādītas tādas pašas. Man personīgi dzelzceļš patika, 10$ nepavisam nav žēl. Ne jau mūžīgi skatīties uz visādiem uzpūstiem brīnumiem un pārsteigumiem. Dažreiz pat man, biorobotam, gribas kaut ko siltu, sentimentālu un oldskūlīgu.
Mašīnists, lai arī nav mūsējais
Savas pastāvēšanas laikā uzņēmums ne reizi vien atradās uz finansiālu un citu krīžu sliekšņa. Tā 1995. gadā – tas pārdzīvoja ugunsgrēku. To izdevās pieveikt tikai tādēļ, ka blakus nakšņojošais dzelzceļa brīvprātīgais izrādījās arī ugunsdzēsējs-amatieris, tas ir, kaut kas līdzīgs ugunsdzēsēju “družīņņikam”. 2004. gadā zemes nogruvuma dēļ sabruka tilts pār kanjoniņu. Tiltu palīdzēja atjaunot štats un privātie sponsori. Neskatoties uz visiem šiem šķēršļiem, mazais dzelzceļš 2008. gadā nosvinēja savu 20 gadu jubileju un ar cerību raugās nākotnē.
